Johnny Salamander. Jānis Gūža. Saruna

Reiz bija 2024. gads. Vasara. Viesojoties Latvijā, izdevās uz dažām stundām satikties ar Jāni Rīgā. Sākotnēji biju sagatavojis jautājumus it kā intervijai, bet saruna ievirzījās tā, ka Jāņa stāstījums plūda vienmērīgi, un nekādi baigie jautājumi vajadzīgi nebija. Tā nu sēdējām kādā āra kafejnīcā, mielojāmies un runājām. Vairāk nekā četru stundu garā ieraksta pārvēršana drukas formā dažādu iemeslu dēļ prasīja ilgu laiku, un tā pilnībā sakārtoju viņu tikai šī gada vasaras sākumā.

Esmu izvēlējies neiekļaut dažas dziļi personiskas lietas, jo vienā brīdī secināju, ka šī saruna vairs nav ne formāla, ne neformāla intervija. Bet par pārējo lai Džonijs Salamanders stāsta pats.

--------------------------------------------------------

Čau, es esmu Jānis. Tagad jau vairāk mani pazīst kā Johnny Salamander, bet es esmu Liepājnieks, dzimis 1966. gadā. Es esmu tāds vidus produkts. Tētis man ir kurzemnieks, riktīgs kursis; gan jau, ka senči kādus vikingus ir kāvuši. Bet mamma ir vidzemniece, no Vecpiebalgas. Kad deva zemes, mammas tētim piešķīra zemi Latgalē ap Gulbeni, Balviem – tajā vietā. Un viņi pārcēlās uz turieni, tādēļ mamma vairāk sanāk tā kā no Latgales.

Jāsaka godīgi, ka esmu ļoti laimīgs cilvēks – man ir superīga ģimene, man ir superīga meita, kura ir mūzikas augstskolā pasniedzēja. Es dzīvoju Latvijā un turpinu savas mūziķa gaitas, cik jau no aktīvi vien to var izdarīt. Daudzi teiks, ka varētu daudz aktīvāk. Es viņiem piekrītu, bet es esmu mazlietiņ arī slinks pēc rakstura un tāpēc vienkārši ir tā, kā tas ir. Mēs šodien, es tā saprotu, runāsim par “Kaktusu”.

“Kaktuss” ir tāda lieta, kas dzima tālajā, man liekas, 1981. gadā. Tas viss sākās ar to, ka kad man bija seši gadi, mani aizsūtīja uz noklausīšanos mūzikas skolā, un tur mācību daļas pārzine iznāca ārā un ļoti bēdīgu seju pateica maniem vecākiem: “Puika šausmīgi jauks, atraktīvs un tāds ļoti dzīvespriecīgs, bet viņam nav muzikālās dzirdes pilnīgi nemaz. Nu, vienkārši, tā kā zem akmeņa.” Tajā brīdī mani vecāki mani pažēloja, man neko neteica. Turpinājās vasara, un es rakņājos pa notiņām. Bija tāda dziesma “Kūko, mana dzeguzīte, kūkū, kūkū...” , vairs neatceros tos tekstus. Un es kaut kā sēdēju, un kaut kas man atlēca vaļā, un, idritvaikociņ, es varēju nodziedāt jebkuru melodiju, ko man tētis padziedāja priekšā, jo viņš darbojās pašdarbība un bija labs tenors.

Un tad mēs rudenī aizgājām vēlreiz uz mūzikas skolu, un es tai pašai skolotājai nodziedāju pilnīgi tīri, baigi daudz dziesmas. Un viņa tā skatījās uz mani, viņa nolika kaut kādu savu kladīti un izgāja ārā pie maniem vecākiem. Un tad mamma teica, tā skolotāja esot teikusi: “Kas ar Jāni noticis?”

Es vienkārši domāju, ka tās bija kaut kādas mentālas vai psiholoģiskas klemmes, kas man bija kaut kā uzkritušas virsū. Vai arī no uztraukuma varbūt, pirmo reizi ejot.

Līdz ar to es tiku pirmajā klasē uzreiz, bērnu mūzikas skolā. Es tajā laikā vēl nezināju, ka es parakstos uz karātavām, jo man bija divas skolas - Liepājas pirmā vidusskola, kas turpat blakām, un mūziķene. Pirmā skola ir no astoņiem līdz diviem, un mūziķene ir no pieciem līdz astoņiem, un tas ir apmēram kā 24-7 visu laiku. Tad tur kaut kā sanāca mana pirmā sastapšanās ar Zigmara Liepiņa tēti, Jāni Liepiņu, un viņš manam tētim un mammai teica: “Nu, kā, šitāds puika, kāda tur vijolīte, kāda flautiņa? Lai čellu spēlē.” Čells ir ļoti cienījams instruments, ļoti forši skanošs - to es tikai pēc tam sapratu. Un es sāku vienkārši mācīties čellu spēlēt. Ar skolotājiem bija ļoti raibi, jo tie mainījās dažreiz pat ik pusgadu.Un es visam tam gāju cauri ļoti priecīgs un ļoti apmierināts, spēlējot Dvoržāka etīdes un Goltermaņa koncertiņus.

Tajā laikā es daudz apmeklēju koncertus. Mans pirmais milzīgais iespaids bija Liepājas teātrī “Credo” koncerts - tad man bija kādi astoņi vai deviņi gadi. Uz to koncertu es aizgāju viens pats, tāpēc, ka man tētis un mamma negāja līdzi. Man tur bija ļoti laba viena kundze pazīstama, kura vienkārši mani ielaida iekšā. Es, protams, biļeti pirku... Un es atceros – bija tās vecās, zilās gaismas, elektro gaismas, kas baigi izceļ baltu, un tie džeki uz skatuves izlēc ārā (visi tie astoņi vai cik viņi tur bija) un sāk “dragāt”. Es domāju, ej tu nost, kur forši.

Tas bija vienkārši fantastiski, un čella spēlei blakus radās tā baigā interese. Man opis un ome, laikam, vasarā uz astoto klasi nopirka ģitāru, kuru es sāku ļoti apgūt. Man bija tāda Ļeņingradā, Pēterburgā taisīta ģitāra, rūpnieciski taisīta ģitāra, ar diviem noņēmējiem, un tādu pupciku, kurā ieliek iekšā mazu štekerīti. Tad es atradu, ka opim ir baigi foršais radio “vefiņš”, bet “vefiņam” ir viena sadaļa, kas strādā kā pastiprinātājs. Ir īsie viļņi, garie viļņi, FM, vēl kaut kādi, un tad ir tāds tukšais. Es domāju - kas tas tāds ir? Spraudīšu tur iekšā. Tajā brīdī es sapratu, ka man vēl ir baigi daudz jāspēlē, bet man par laimi nāca palīgā tās zināšanas, ko es biju apguvis mūzikas skolā - kā pirksts jāliek uz ladas, kā jūti stīgu... Jo čells jau īstenībā ir viens no tādiem ļoti “spiciem” instrumentiem. Viņš tev iztīra dzirdi, jo nav jau ladas; tev ir jāspēlē, pēc dzirdes meklējot intonāciju.

Tā es aizmācījos līdz 8.klasei, spēlēju ģitāru mājās. Tad es pabeidzu bērnu mūzikas skolu, un tad bija tāda situācija, ka man pateica: “Vidusskolā, Jāni, tev nebūs čella pasniedzēja, jo mums nav skolotāja, kuram ir tiesības pasniegt to vidusskolā.” Tajos laikos bija tā, ka tev vajadzēja pabeigt konservatoriju, lai tu varētu mācīt vidusskolā, un atkal bērniem tu varēji mācīt, ja tu esi beidzis vidusskolu. Īsi un konkrēti, bez kaut kādām tādām ļoti lielām sirdsāpēm, skolas vadība atnāca pie maniem vecākiem, mēs visu izrunājām, viņi teica, nu, Jānis vienreiz mēnesī brauks vai pie Māra Villeruša uz čella klasēm, vai pie Eleonoras Testeļecas. Manējie tā - nu, kur tad vienreiz mēnesī uz Rīgu, nu, labi, vilciens divi rubļi... Viss palika pie tā, ka mani uzrunāja skolotāja Skaidrīte Kuplā (1932-2022), kura bija kordiriģentu nodaļas vadītāja, un teica: “Jāni, vai tu negribi nākt uz diriģentiem? Tu tāds smaidīgs, priecīgs, un tāds atraktīvs, tev īstā vieta būtu tur.” Es jau biju ar koriem saistīts - es jau dziedāju ļoti daudzos koros, pie skolotājas Vindavas pirmajā vidusskolā, un riņķī apkārt, un es tā domāju - nu, jā! Galvenais, toreiz man ļoti iekrita atmiņā tas viņas teksts: “Tu tādu čellu viens pats mājās mācies un spēlē, un viens pats uzkāp uz skatuves un nospēlē kā solists, bet korī tev ir vesela kaudze ar cilvēkiem un mijiedarbība.”

Tā mēs izdomājam, ka es palikšu kordiriģentu nodaļā. Es aizgāju uz pirmo kursu, un es sapratu, cik šausmīgi daudzi puikas, kas tur no laukiem sanākuši, no Liepājas aprīņķa, jau sen spēlē tajā grupā un tajā grupā... Tur viss notiek, bet es te tāds baigais pilsētnieks un neko nedaru. Liepājas Emila Melngaiļa mūzikas vidusskola man skaitījās tāds kā atvaļinājums, tāpēc, ka tās divas skolas līdz astotajai klasei reāli mani bija izsūkušas un izdedzinājušas. Man bija jau līdz brošai tā skola, iedomājies - sestā, septītā, astotā klase, maija mēnesis, visi skrien laukā, ar ričukiem braukā man tur gar ielu, bet es spēlēju kārtējo čellu, zāģēju, mācos kaut kādu Goltermaņa koncertu.

Vidusskolā nonācis, es sapratu, ka varbūt vajadzētu meklēt kaut kādu kontaktu, lai kaut kādā veidā sevi realizētu, jo man parādījās pirmās dziesmas, kuras es gribēju ierakstīt, lai arī citi dzird. Mans skatiens sastapās ar tādu ļoti talantīgu un foršu cilvēku kā Ainars Karps, mēs sākam ilgstoši runāties par mūziku, kamēr mēs nonācām pie “davai, uztaisām mēģus”.

Pirmā kursa beigās, kad bija atkal ziedošais pavasars, es devos uz pirmo mēģinājumu pie Ainara uz mājām. Es dzīvoju Dienvidrietumu priekšpilsētā, un Ainars dzīvoja Velnciemā, tur, kur agrāk mans tētis dzīvoja. Aizbraucu pie viņa, un mēs tur mēģinām, un ir tās sajūtas – tu dzīvo tajā mūzikā, tev ir grupa, šī ir tava dziesma... Kaktuss man vispār saistās ar tādām ļoti gaišām, romantiskām sajūtām. Tajā vecumā tu vispār, cilvēk, nejūti nogurumu. Tu vienkārši atnāc, nokrīti uz trīs stundām, tad esi atkal augšā, kafija iekšā, miers un prom... Mums tas viss normāli aizgāja, un mums bija pirmie koncerti.

Pirmais oficiālais koncerts mums bija Kalētos, bet pirms tam jau bijām spēlējuši Vaiņodē un vēl citās sarunātās vietās. Mēs bijām redzējuši kā uzstājās “Corpus” – tas sastāvs, ko jau bija pārņēmis Ainars Virga, un mēs ārdījāmies dažreiz varbūt pat vēl trakāk. Un bija šausmīgi liels prieks, kad tu redzi, ka tos jauniešus, kuri bija atnākuši, spēj iedzīt riktīgā kaifā. Visi dzied līdzi. Mēs spēlējām gan savas dziesmas, gan kaverversijas. Tad, kad es sāku domāt par muzicēšanu, man pats galvenais bija ņemt un parādīt cilvēkiem savas dziesmas. Mani uz to uzvedināja viens džeks, kurš savā laikā pa visām pilsētām visu laiku staigāja ar ģitāras keisu. Citreiz keisā bija ģitāra, citreiz nebija. Un es saku, “ko tu to keisu staipi līdzi, kam viņš tev ir vajadzīgs, priekš kam tu to dari?” Viņš saka, “Ā, vecīt, meitenes baigi uzreiz pievērš uzmanību.” Un tad es tā padomāju, nu jā, varbūt ne visiem pievērš uzmanību... Nē, nu labi, tas ir joks, bet tajā brīdī tu esi pārsteigts un sāc saprast kā viss notiek. Un tad tu dabū savu pirmo Musima Eterne De Luxe ģitāru, un tad tu maini noņēmējus, un tad tu mēģini “uztūningot” viņu, un tad tev nav plates, kur pārlikt tos jaunos noņēmējus...

Un tagad es atzīšos vienā grēkā, droši vien krimināls noziegums. Mēs ar džekiem aizejam uz ēdnīcu Kosmoss, un mēs izvēlamies pilnīgi jaunu baltu paplāti, kuru mēs “aizņemamies” no turienes. Pēc tam mājās to veco plati precīzi nozīmē - visas tās točkas, kur jāurbj, lai nav jāurbj kokā. Izgriežam tos divus caurumus noņēmējiem. Tie tik tādi pašķībi sanāca. Uzlikām, un man tad bija Musima ar baltu plati; oriģināli bija ar melnu, un daudz elegantāku. Bet toties tur stāvēja iekšā divi DiMarzio noņēmēji, ko tajā laikā baigi grūti dabūt.

Man tev ir divi jautājumi. Pirmais - kāpēc “Kaktuss”?

Tāpēc, ka mēs ar Ainaru apsēdāmies, un viņš bija redzējis kaut kur kādu alus reklāmu. Tā alus reklāma bija tāda, ka tas C burts tāds, kam apakšā aste kā tāds vilnis aiziet. Viņš saka - ja mēs uztaisītu šitā te, ar C burtu, kas varētu būt ar C burtu? Es saku, nu, man jau baigi patīk. Minēju, mēs varētu būt grupa Hallo, vai kaut kas tam līdzīgs, vai ABC - galvenais, ka nosaukums ir vienkāršs un to atcerās. Nu, es saku, varbūt “Kaktuss”. Viņš saka: “jā, “Kaktuss”, vispār varētu būt. Nu, rakstam, “Cactus”.” Es saku, ka pareizi jau tas nebūs, tas būs amerikānisms, un tajā laikā jau nevarēja likt šitādu nosaukumu nekur uz afišas. Pie tā mēs palikām.

Otrais jautājums – kad jūs sākat spēlēt pie Ainara mājās, jūs mēģos tikai spēlējāt, vai arī mēģinājāt ierakstīt kaut ko, teiksim, kasešniekā vai citur?

Nē, mēs mēģinājumus neierakstījām, bet šeit man ir jāturpina tālāk par to visu “Kaktusa” izaugsmi. Mēs bijām nospēlējuši to pirmo vasaru, un Ainaram ienāca prātā, ka viņš grib iet armijā. Viņš bija baigi samīlējies vienā meitenē un domāja – ātrāk aizies, ātrāk atnāks, bet tā armija būs neizbēgama.  Un tā mēs izdomājam, ka, pirms viņš iet projām, pie viņa mājās mēs ierakstīsim tā kā tādu albumu. Lentē. Un ierakstījām. No manas puses bija dziesmas “Tu vari raudāt, tu vari lūgt”, “Skumji svece kvēl”, “Svešā Linda” un “Vecs un sarūsējis motors”. No Ainara puses bija “Nakts melodija”, “Diena šī”... Vispār mēs bijām tādi buntavnieciski. Bet mēs to albumu ierakstījām, Ainars aizgāja armijā, un tad pie mums atnāca baigā slava. Es staigāju pa disenītēm apkārt, tāpēc, ka biju jauns brīvs un neprecējies. Aizej uz diseni un tu dzirdi savu dziesmu, tu dzirdi Ainara dziesmu, pēc kaut kāda brīža atkal savējo dziesmu... Un tad tu saproti, ka cilvēkiem baigi patīk. Tad es uzaicināju savā grupā bundzinieku Zinīti jeb Ivaru Dejus un Aldi Briljonoku. Kaut kā mums ar Aldi pajuka, un tad bija arī Māris Mikuļskis ļoti ilgu laiku. Un tad mēs trijatā spēlēm ļoti veiksmīgi, ļoti forši. Mums bija gan ļoti pilni koncerti, gan arī ne tik ļoti. Es saku koncerti, bet tie jau vairāk bija deju vakari. Bet tāpat cilvēki nāca, meitenes nāca ar puķēm un visu ko tādu. Tā, baigi interesanti un amizanti.

Tas ir mums tas pirmais ieraksts. Mums tapa vēl pēc tam viens – tas jau bija “Boļševika” telpās, kur rakstījām iekšā. Bet tur bija viens “feils” ar to ierakstu. Instrumenti skanēja ļoti labi, bet viņi bija ļoti klusi, zemi un balss šausmīgi pāri augšā. Balsi vajadzēja vai nu “gremdēt iekšā”, vai arī tos stroķus vienkārši celt uz augšu. Bet otrais ieraksts nebija tāds, jo pirmajam piemita tāds baigais azarts un vēlme izārdīties.

Kādreiz es ļoti daudz braucu ar riteni. Un no tā laika atceros – braukāju pa Liepāju, braucu garām, kur kāds malku ved, kāds cep šašliku, un kaut kur skan “Kaktusa” lente, tieši tas ieraksts. Kaut kā jocīgi, mūsdienās jau tie instrumenti ir pilnīgi citādāki; tas, kā mēs toreiz skanējām, bija pilnīgi savādāk. Un es pat nezinu, man liekas, ka mēs nevarētu vairāk atkārtot vispār to, kā toreiz skanēja. Zini, kā mēs rakstījām? Olimpijas maģis ar diviem stereo “jacks”. Pie viena “jack” – trīs mikrofoni. Pie otra – divi. Viens aizstiepts pie bungām un nolikts. Mamma mia! Nav balansa tur vispār. Un tad mēs centāmies tā – ierakstījām gabalu; kas ir par skaļu, to griežam nost, ko nedzird, to griežam klāt.

Divas dziesmas tajā magnetalbumā ierakstīja Ainars Virga kopā ar Ainaru Karpu. Virgam izdevās dabūt pulti. Saspraužot pultī visu un pieliekot mikrofonus, jau var normālu miksu uztaisīt. Un tās dziesmas skanēja tiešām daudz labāk, skaņas ziņā kvalitatīvāk.

Pirmais “Kaktusa” sastāvs: tu, Ainars Karps?

Aldis Briljonoks un Irēna Karpa. Un tad mēs paņēmām vēl vienu dziedātāju, Landu Silacērpu. Nu Landa ir jau taisaulē. Viņa bija otrā pusīte Krišam Silacērpam, kas bija “Vārmei” buņģieris. Tā mēs braukājām. Meitenes dziedāja “bekiņus”, viss tīri, Ainars arī tīri dziedāja. Nu, es arī laikam diezgan tīri...

Vēl man jāsaka, ka tas “Kaktusa” laiks, tā ir tāda... nevis ziedošanās, bet tāda – kā to pateikt – devotion. Nu tā, ka tu pilnīgi ar visu prātu, ka tu esi pilnīgi apmāts ar to, ka tu vienkārši meties tajā iekšā. Es atceros vienu spēli Liepājas 5. vidusskolā. Mums pusstundu pirms uzkrāmēšanās, pirms saslēgšanās (mēs slēdzāmies ļoti ātri, jo daudz jau nebija ko slēgt), pirmkārt, mēs saprotam, ka mūsu “Венец” pastiprinātājs ir nodedzis. Tā bija tāda kaste, seši kanāli, un divas tumbas. Un viņš neiet, saproti.

Pretīm restorānam “Jūra” bija restorāns “Liepāja”, un tur mans skolotājs Valērijs Bezdņikovs strādāja vakaros. Mums jāsāk balle ir astoņos, viņi nāk pusdeviņos. Es domāju, ārprāts, es fiksi zvanu viņam uz mājām, es saku, “Skolotāj, mums ir tāda situācija. Vai jūs kaut ko varat palīdzēt?” Tāpēc, ka nav, kam paprasīt. Viņš saka, “Uj, Janis, nu tūlītās padomāsim.” Viņš bija mans vokālais pasniedzējs mūzikas vidusskolā. Un viņš izručīja, viņš mums iedeva kaut kādu veņeca aizvietotāju, kas bija ar tādu kā delay kopā. Mēs pat vinnējām, mēs pat varējām pielikt delay klāt tajā vakarā balsij. Visādi varianti ir bijuši, kas tik nav redzēts.

Taču ne tikai ar tehnikas problēmām bijis jātiek pāri. Bija tā, ka mums bija Meldrai pirmā albuma prezentācija, mums bija četri koncerti – no ceturtdienas līdz svētdienai. Un otrdienā man nomira mamma. Negaidīti, insults. Atradām, kur mans mammucis ir rakstījis: “jānopērk lasis, Meldrai garšo.” Tas un tas, tādas un tādas pankūkas... Mums tajā reizē bija Rīgā jāspēlē “Citā operā”, tad Liepājā “Fontaine”, tad vēl kaut kur, un svētdien kā noslēgumā šovā “Dziedošās ģimenes”. Un tur kādam izsprūk, un visi nāk klāt izteikt līdzjūtību. Bet mums jāspēlē: “Here we are, here we are, here we go”... Kaut kāds ārprāts, bet tev tam jātiek cauri. Tu nevari vienkārši atteikt. Tās ir tās lietas un tās likstas, ar kurām ir jārēķinās. Tev ir jābūt tik pietiekoši stipram, ka tu vari to izturēt un vari to izdarīt. Un es domāju, ka tā varbūt diezgan daudziem muzikantiem ir bijis. Kā tad, kad notika tā pēdējā autovārija ar līviem, kad Dainis Virga aizgāja. Jo Dainis man bija labs čoms, Dainis bija mans klasesbiedrs. Mēs ar Daini bijām no pirmās līdz astotajai klasei kopā, un vidusskolā mēs bijām vienkārši paralēlos kursos, jo viņš bija pūtējs, es biju diriģents. Un mēs arī reizē mūziķeni beidzām. Uz vienu pusi mums bija mājas, un mēs reizē mājās gājām. Parasti pēc skolas vienmēr iegājām pāri pa ielu, nopirkām radziņu. Katrs savu, protams. Un tad ēdām radziņu pa ceļam uz mājām.

Ar Daini bija labi zināties. Ar Ainaru – nē, jo Ainars laikam saprata, ka es ar viņu konkurēju ģitārspēlē. Bet vēlāk mēs divreiz “Līviem” nosvilinājām priekšu. Nevis mēs, bet tehniķi, kas nepareizā laikā iejaucās. Sporta manēžā bija lielais gada pasākums studentiem, un mēs spēlējām pirms “Līviem”.

Un vienu dziesmu pirms mūsu beigām pazūd priekša. Paliekam tikai mēs uz skatuves ar mazām aizmugurēm. Protams, Ainars virsū – "O, vecīt, jūs kaut kādi...” Un sanāk tā, ka Jānis Grodums saka, “Pagaidi, nu vajag apskatīties. Viņi taču visi spēlēja. Jūs redzējāt uz skatuves, ka čaļi spēlēja. Viņi taču nepārsprauda vadus.” Un točna, viens tehniķis bija pārspraudis basa līnija no zemās uz augsto. Un tad pēc kādiem gadiem diviem Liepājā mums atkal ir “Līvu” priekša – laikam tā, kas viņiem mēģinājumiem. Es paprasu: “Jāni, lūdzu, vai tu nevari iedot? Mums iepriekšējā vakarā nokūries viens pīkstulis. Vienkārši vienā malā vajag uzlikt pīkstuli.” Jānis teic, “Tā nebūs labi. Es jums iedošu abus pīkstuļus, lai ir precīzi.”

Visu izdarījām, nospēlējām. Un tad viens dīdžejs, kliedams un bļaudams, nomet mikrofonu pie zemes, un atskan paukš! Un nezin kāpēc viss izturēja, bet pīkstulis nē. Otrā reize. Mēs tā kā tādi seski esam sagādājuši grūtības, bet mēs visu sakārtojām. Toreiz atbrauca Edis (Edmunds Zazerskis), un uzlika “Jumpravas” priekšu, uz kuras “Līvi” nospēlēja. Un tajā reize es vienkārši aizviedu uz Rīgu tos pīkstuļus, pārtinu un pēc tam atdevu atpakaļ. Tas ir viss gods godam izdarīts, bet es saprotu, protams, tā ņemšanās, tā ķēpa... Un tad es tā domāju, nu, jā, nav jau mūs sevišķi, par ko tur mīlēt.

Kad es biju “Kaktusā”, es biju vēl reāli jauns, naivs un muļķis, un tās emocijas bija tāds jaunas, nevainīgas, un man likās - cik tas ir forši, ka tu vari meitenei uzdziedāt “Nāc un manā logā”, kas pēc tam bija baigie hīti. Guntars Brečs, kurš bija Credo bundzinieks, arī “Kaktusā” paspēlēja bungas pie manis. Viņš saka: “Jāni, nemocies. Tev ir pirmā frāze “Nāc un manā logā”. Ko tu tālāk gribi pateikt?” Es saku: “Nu es nezinu, “Tā kā vakars rēns”.” Viņš: “Kāds “vakars rēns”, kas tas par vakaru? Uzdziedi trīs reizes “Nāc un manā logā” un beigās “uguni dedz”. Viss. Cilvēkiem patīk vienkārši piedziedājumi, ko var atcerēties, īpaši, ja tu raksti šlāgeri vai dziesmu dejām.” Es to toreiz ņēmu prātā, un tagad, pēc baigi daudziem gadiem es atjaunoju dziesmu “Tu vari raudāt, tu vari lūgt”. Viņa ir pabeigta, ierakstīta, un gaida, kad parādīsies nauda, par ko es varu viņu samiksēt, samāsterēt un iedot rādžim.

Man jau no rādža zvana, piemēram, Egons Reiters, un saka - Jāni, kad tev beidzot būs kaut kas; mums taču kaut ko vajag arī jaunu no latviešiem parādīt. Es viņam parādu “Pajautā vējam”, un Egons saka: “Šis gan ir labs, bet nesūti kā pirmo singlu. Liksim kā otro, jo pirmais būs kaut kas cits – cilvēki pieradīs, sapratīs kāds formāts utt.” Man jau mamma vienmēr ir teikusi - esi labestīgs pret citiem, tad arī visi apkārt būs. Un es cenšos arī tā būt, bet, īstenībā, tas, ka tevi pieņem, un tas, ka pret tevi cilvēki izturas labi - tas baigi iedvesmo.

Pašā sākumā mēs braucām uz rajona skatēm, un tas, kas man iedeva baigos spārnus, bija viens Ērika Ķiģeļa izteiciens. Mēs jau bijām sākuši spēlēt kā grupa, un parasti Grobiņas kultūras namā spēlējām dejas. Tajā skatē Guntars Brečs nospēlēja bungas, un mēs spēlējām vienu manu dziesmu, un vienu “Līvu” dziesmu – “Līvu” dziesma bija “Zīlīte”, bet vairs neatceros, kuru no manējām mēs spēlējām. Mēs, kā pilnīgi jauna grupa, startējām ārpus konkursa. Tētis, mamma līdzā, visi tur sēž; mammai termosā kafija, un visas mana kursa meitenes apkārt, jo mammai ir kafija – es pats beigās kafiju nemaz nedabūju. Nospēlējām “Zīlīti” kā mēs parasti spēlējām - ļoti tuvu oriģinālam. Beigās ir noslēgums, visiem sadod vietas, un tad Ēriks Ķiģelis, kuru es tobrīd vispār nepazinu, pienāca pie mikrofona un saka: “Pēdējais, ko es gribēju pateikt, savas domas. Šeit pēdējā ārpus konkursa uzstājās vietējā kultūras nama grupa. Protams, ir skaidrs, ka puikas mācās mūziku – to nenoslēpsi. Tas ir redzams it visā – gan kā “štīmē” instrumentus, gan visā attieksmē. Un, man jāsaka, es viņiem novēlu baigi gaišo ceļu uz priekšu. Viņi ir baigi malači, un mēs par viņiem dzirdēsim ne reizi vien. Un tas, ko es vēl gribu pateikt, ir, ka viņu izpildītā “Zīlīte” bija vistuvākā mūsu “Līvu” oriģinālam.”

Kas tev vēl vairāk dzīvē var iedot prieku kā, kad reāls roka monstrs Ēriks Ķiģelis pasaka par tevi šādas lietas? Es toreiz domāju – paldies Dievam, mamma un tētis to dzirdēja. Jo bija tā, ka mani vecāki negribēja, lai es spēlēju, teica – Jāni, tu tikai nesāc dzert. Es arī nesāku dzert, baigi ilgi nedzēru, līdz Uldis Šokolejs uz koncertu Priekulē bija paņēmis līdzi Mokkas pudeli. Tad es vienu “šotu” pamēģināju, un baigi silti un mierīgi palika.

Tad es sāku spēlēt ballītes. Nāk Jaunais gads, Ziemassvētki, mammuks atnāk un saka: “Jānīti, mēs gribētu kaut ko galdiņam vairāk paņemt, vai tu vari mums kaut ko piemest, palīdzēt, kādus 50 rubļus iedot?” Es saku – jā, protams. Es pats tērēju ļoti maz – ieliku “kvartiņu” kabatā un ar to nostaigāju nedēļu. Tad aizgāju viens pats uz kaut kādu kafejnīcu, tad meiteni aizvedu. Pat neko sevišķi nepirku, vienīgi, ja varēja stīgas dabūt, tad jā. Vienu brīdi tētim bija alga 125 rubļi, viņš bija septītās jeb augstākās kategorijas atslēdznieks Liepājas piena kombinātā. Mana mamma strādāja ar bērniem ar īpašām vajadzībām Liepājas palīgskolā – viņai bija 138 vai 140 rubļi. Vēl man bija ome, kurai nebija pensijas, un opis, kuram bija, bet ļoti maz. Un tā es priekš tā galdiņa viņiem atnesu un iedevu 150 rubļus un teicu, lai nopērk garšīgās jubilejas desas, ko kādreiz varēja par blatu dabūt. Pa jokam mammai saku: “Nepaņem vienu kā parasti, bet paņem trīs. Es apēdīšu divas, un uz jums visiem viena paliek.” Redzi, man mēnesī sanāca 250-300 rubļi, tātad divreiz vairāk, jo es spēlēju katru sestdienu, un, ja vēl patrāpījās kāzas... Interesanti, ka kāzām neņēma visu grupu, bet tie kāzu sastāvi, kas jau bija nostabilizējušies, mani šad tad ņēma dziedāt, jo man bija baigais dziesmu repertuārs. Man bija arī savējās dziesmas, kas ir vieglas, ar trim, četrām harmonijām, un viņām uzreiz ir tāds svaigums, un arī jaunieši disenēs viņas bija dzirdējuši. Liepājā bija tāds Ziedonis, kuram bija baigi labi apmaksātas kāzu spēles. Kā atceros, pie manām mājām piebrauc baigais buss, Ziedonis izkāpj ārā un saka: “Čau, Janci!” Es tā: “Nu čau, vajag palīdzēt?” Man jau nekas nebija daudz, ko nest – tikai pastiprinātājs ar kaut kādu tumbeli un ģitāra. Visu iemetu iekšā, aizbraucu un nospēlēju. Kad sameta “čaju”, viņi ar mani dalījās, un rekords bija 120 rubļi. Es tad domāju, johaidī ar ārā, visa tēta alga. 

“Kaktusam” gāja it kā forši; bija arī slikti laiki, bija kaut kādi kritumi koncertos. Un tad vajadzēja mazliet uzfrišināt ar korporatīviem vakariem. Tomēr visu laiku mēs baigi ņēmāmies un darījāmies. Bet vienu lietu gan jāatzīst – tad, kad es atnācu uz Rīgu un uztaisīju “Salamandru”, visas intrigas izbeidzās. Un es par savu darbību un par savas grupas darbību tiešām saņēmu tikai komplimentus no mūziķiem - kā no Harija Zariņa no “Opus Pro”, tā no Ērika Riņķa, kas “Eolikā” spēlēja, un vēl no daudziem.

Kad es atnācu uz Rīgu mācīties, mēs sākām mēģi “Salamandrai”, un es tā domāju – tad nu beidzot. Mums bija Indulis, kurš audzēja tādu uzmundrinošu iekšējo politiku. Tie džeki bija pareizie, un arī Ainars Karps savulaik bija ļoti labs šajā ziņā.

“Kaktuss” – ļoti gaišas atmiņas. Šausmīgi superīgs sākums pēc tam bija ar “Salamandru”. Tāpēc, ka studentiem, tāpēc, ka baigais brīvdomīgums... Mēs dziedājām par Latviju tādus tekstus kā Pētera Barisona dziesmu “Latvijā”: Tur zinu tevi, zeme senā, kur lejas, meži šalc, — Tur pērkons līksmi jodus dzenā un saules prieks nāk sirdī salds... Un piedziedājumā bija “Tā Latviju zeme, kura dzied.” Tas bija solo koncerts Ogres estrādē, uz kuru bija atnākuši arī “Opus Pro”, un tur bija sanākuši studenti, kas vasarā darbojās celtnieku vienībās. Pilns ar viņiem. Tad kāda trešā, ceturtā dziesma, un viņi tā kā tādi zirņi sabira priekšā. Man gan bišķi bija pukāšanās, ka man no kondženes nesataisa ziepes kāds no profesoriem.

Es jau sāku pie Gido Kokara, bet pēc gada mēs šķīrāmies, kad Gido mani izsauca uz dekanātu. Kā šis pateica? “Tu esi ārkārtīgi talantīgs, bet tu esi ļoti nepakļāvīgs.” Redzi, es negāju uz “Daili”. Tajā laikā bija tā, ka mums bija piedzimusi meita Meldra. Es baigi skatījos, kur es varu nopelnīt papildus ballēs. Universitātē bija tā, ka piektdienās visi brauc mājās. Balles notika trešdienās, ceturtdienās. “Dailē” mēģinājums ir otrdien, ceturtdien. Tātad trešdiena ir vienīgā diena. Bet, ja man balle gadījās ceturtdienā, tad es vienkārši neierados uz “Dailes” kora mēģinājumu. Jo tas, jopcik ar ārā, tas ir tikai mēģinājums, bet man ir koncerti par naudu. Un es to stāstu Gido, un es redzu, ka viņš saprot. Bet viņam tā spītība iekšā, “Tev ir jānāk. Tev ir jānāk, un jābūt korī. Tu esi kora patriots. Tev ir jābūt.”

Un tad mums bija pāris koncerti studentiem. Uzstājās kondženes koris, tad bija Pīts Andersons, un tad bijām mēs. Izejam ārā un sākam savu “Salamandras” programmu ar “Saules dziesmu”, un visa publika eksplodē, visiem rokas gaisā. Es spēlēju, un pametu acis to pusi, kur sēž visa kora vadība – brāļi Imants un Gido, Jevgenijs Augustinovičs un katedras vadītājs Juris Kļaviņš. Kļaviņš pēc tam pienāk klāt un saka: “Janka, tas bija baigi iespaidīgi. Baigie malači.” Jo otrais čalis “Salamandrā” arī ir kordiriģents, tikai bundzinieks nebija.

Mēs piedalījāmies Igaunijas Ostrava festivālā. Nospēlējām; tur bija zviedri, norvēģi, vācieši, dāņi, bišķītiņ krievi, jo tas ir pie Krievijas robežas. Ļoti daudz, ļoti atsaucīgas publikas. Otrā dienā - Kuldīgā, Pilsētas svētki lielajā Tirgus laukumā, kurš pārsteidzīgā kārtā uz to laiku bija šausmīgi pārpildīts. Pirms tam bija tukšs, jo mums tas koncerts bija ielikts kaut kādos četros, un tad mēs tur arī četros spēlējām. Un mēs, puikas, sev nosolījāmies, ka mēs spēlēsim tieši to pašu, ko mēs spēlējām Ostravā. Reāli to programmu ar zobiem... Bet jau ceturtā dziesma bija “Zīlīte”. Publika izdīca. Un saproti, ja tu nākošo nenospēlēsi, ko viņi var dejot, “mahačs” nebūs, ja? Bet viņi apgriezīsies un aizies projām. Baigi grūti ir noturēt to savu. Ļoti, ļoti grūti.

Mēs varētu šausmīgi ilgi par “Salamandru” runāt. Bet tas arī bija tāds baigais uzgājiens, un tad vienkārši kāds tur sāk mazāk mācīties, mazāk ievērot... Un tad, protams, man radās doma par  savu solo projektu, par Džoniju Salamanderu. Tajā brīdī iepazinos ar Lenu Deivisu, kurš jau arī tajā saulē.

Ceļošana

Ar ceļošanu bija tā - es jau biju tāds, kam nekur tā baigi nevelk, bet tad es iepazinos ar Dačeli. Man bija 17, viņai 16. Un viņa mani ievilka iekšā tajā ceļošanā. Mēs kā ģimene vinnējām vienu braucienu uz Somiju. Bija kaut kāds vēstures konkurss televīzijā. Mēs un vēl trīs ģimenes tikām finālā, kas bija televīzijā, un atbildējām uz visādiem jautājumiem par Rīgu. Tā mēs tikām aizbraukt uz Helsinkiem pirmoreiz. Es pirmo reizi dzīvē nopirku īstos Sanchez kovbojzābakus, bet augstos. Man nebija prātiņa. Saproties, es biju redzējis Slash spēlējam kaut kādā 1990-tajā ar Guns’n’Roses ar tādiem kājās. Loģiski, ka viņiem bija pareizā izmēra zābaki, bet man bija tādi, kādus man iedeva. Man ir tāds baigais pacēlums kājai, man nav viņa tāda pilnīga. Daudziem džekiem tā ir, jāteic. Man visu laiku labi darēja, bet kādreiz ir tā, ka tu nopaļojies, un tad tu nokrīties. Un visu laiku, kad tu nopaļojies, tad uzreiz ir tā, ka tu nevari to zābaku dabūt virsū. Tagad gan viss kārtībā, tagad es tikai tos mazos un zemos ņemu – tos, kas līdz potītēm.

Toties visi tie iespaidi... Es baigi piedūros, man baigi iepatikās. Nākošais brauciens bija atkal caur Helsinkiem, uz Barselonu. Aizbraucām līdz Dalī mājām, izgājām to ekskursiju pa Dalī muzeju. Tas atkal baigi ievilka. Un tad mums nākošais sanāca, ja es nemaldos, ka tik ne Amerikā. Un Amerikā es jau pats ņēmu ričuku. Tur es nomācījos skolā. Es sarunāju ar vienu džeku, kas dzīvo Losandželosā saspēlēt. Viņš paklausījās, kā es spēlēju, un viņš saka: “Jāni, tev te jāpaliek, tev būs pilns ar privātskolniekiem. Kaut ko iekārtosies, sāksi darīties...”

Visa mana būtība pēc tā prasās. Es jau redzu, ka te nekas pa lielam nebūs. Visu mūžu esam klausījušies... Es atceros, kopā ar tēti mēs sējām gurķus, sējām tomātus, tad es kartupelīšus mājas dārzā uzaru, un visu laiku skan Raimonds Pauls. Tas ir labi, es neko sliktu nesaku, ir labi, bet šausmīgi vienveidīgi. Pasaule ir plaša ar mūziku. Paklausies visus vecos džeza monstrus, Džeimsu Braunu...

Vai tu kā mūziķis domā, ka tas ir godīgi pret sevi kā mūziķi rakstīt tikai kaut ko tādu, kas publikai patīk, nevis to, kas ir tava sirdslieta?

Man liekas, ka katrā albumā esmu ierakstījis, ka es vēl joprojām turpinu domāt un spēlēt tikai to mūziku, kas man pašam liekas vērtīga. Es atceros, kāds bija sašutums par “Sexy legs” – pirmkārt, mums “Diena” atteicās dod informatīvo atbalstu tāpēc, ka plikais dibens uz vāka. Tajā brīdī tur bija pie teikšanas viena Amerikas latviete, kas bija mārketingā. viņa teica, “Nē, nu, mēs tādu nevaram publicēt, tāds netiks publicēts.” Radio SWH vadītājs Zigmars Liepiņš tieši teica pretēji: “Jāni, baigi kruti!”

Deus Sex Machina bija izdevuši albumu ar līdzīgu vāku, tādu, kur meitenei stringi novilkti līdz ceļiem [albums Sister Left, 2000 – A.S]. bet tas ir citādāk, šeit ir tiešām pliks dibens. Mēs daudz spēlējām baikeriem, un mums sāka piedāvāt savus deju pakalpojumus Rīgas centra “stieņa meitenes” – tās, kas pie stieņiem dejo. Bija divas tādas dāmas, nu, ļoti pa godīgo attiecības tādas - viņas atbrauc uz pasākumu, viņām ir trīs dejas, un maksimālais plikums ir topless, pilnīgs topless. Ilgi mēs braukājām, Rīgā spēlējām “Andalūzijas sunī”, Jelgavā “Tonusā”...

Man bija ļoti foršs piedzīvojums – 2002.gadā, uz vasaras pusi, es uz Losandželosu aizbraucu. Man bija 36 gadi. Aizbraucu, lai pats saprastu, kuriem ir taisnība - tiem, kas saka, ka es baigi labi spēlēju, vai tiem, kuri saka, ka es vispār neprotu spēlēt. Protams, ne jau viņu dēļ es braucu, bet zini, kā tas ir? Pirmo reizi Amerikā, un ģitāra uz muguras. Tāpēc, ka es tur iešu skolā [LA Mūzikas akadēmijā – A.S]. Viss tas, kā tu izturi to “auditions”, viss ir daudz citādāk nekā pie mums. Tur es iepazinos ar Whitesnake bundzinieku, ar ģitāristu Steve Vai, un ar basģitāristu Philip Bynoe. Arī Billy Sheehan pazīstu, jo es biju uz viņa meistarklasi “kondženē”. Pie “kondženes”bija studentu klubs. Ir seši vakarā, es vienkārši ieeju, apsēžos, paņemu alu. Ienāk Billy Sheehan. Viņš saka – ko tu dzer? Es saku: “There is very good local beer, Mr. Sheehan. Would you be so kind and I would give you to sign my “Mr.Big”album?” Jā, viņš saka – “of course”. Par laimi, man tas albums bija oriģināls. Bet par vienu viņš gan teica – ļoti interesanta versija, labi. Viņš vienkārši tādu vizuālo laikam nebija redzējis. Izrunājāmies. Viņš man baigi superīgo savu plakātu uzdāvināja.

Es iemācījos ļoti daudz, sapratu, kāpēc kompozīcijā tas ir tieši tā, un tas savukārt ir šitā, kāpēc to vajadzētu spēlēt šādi un ne citādāk.... Un tas man ir ļoti daudz kur palīdzējis.

Mēs nekad neesam braukuši uz Angliju spēlēt kaut kādus koncertus vai pasākumus, lai nāktu vietējie latvieši. Ar Meldru mums bija sešu koncertu tūrīte. Meldra mums bija sarunājusi tiešām ļoti labas zāles, un diezgan garantētu publiku - tie studenti, ko viņa māca. Londonā bija (varbūt arī tagad vēl ir) tāda klubu ķēde “Up all night”. Publika ēd, un mēs tur spēlējam. Mums ne par vienu koncertu nesanāca honorāri. Vienmēr atnāca kāda vietējā grupa, un viņiem bija vairāk cilvēki kā mums. Mēs bijām Meldra, es, un divi britu džeki, bundzinieks un basists. Protams, ka mums nesanāk tik daudz tās tautas, nesanāk honorārs. Pēdējais koncis Londonā, netālu no Tauera tilta. Nospēlējam, tad atnāk tādi džeki, kas spēlē kā The Strokes. Iznāk pats paba vadītājs, iepazīstas ar mani, ienāk pie mums beksteidžā un viņš saka: “Who is the fucking monster of riffs, Johnny Salamander?” Es tā: “I am.” Pienāca, iedeva riktīgi, baigi labo kanādiešu viskiju, kaut kādu 25-gadīgo. Īsos vārdos, viņš teica, ka dzirdējis mūs jau pirmajā vakarā un domājis - kas tik sasodīti sakarīgi spēlē ģitāru – ne par daudz, ne par maz. “Who the fuck is Johnny Salamander and Meldra?”, viņš esot teicis un atradis, ka mēs bijām Eirovīzijā. “No Eirovīzijas šo nevarētu sagaidīt”, viņš teica, “Es jūtos vainīgs, ka mums ir tādi noteikumi, jo principā jūs būtu pelnījuši visu steiku, skatoties, cik pa tiem sešiem koncertiem jums bija pieaugums publikā. Ar šādu izaugsmi, ja jūs te gadu spēlētu, jūs sen jau varētu taisīt končus Mančesterā.”

Redzi, man vienmēr ir bijis tā, ka nevis man nav pietikusi drosme aizlidot no Latvijas, bet man bija tā, ka mani vienkārši mamma nelaida prom. Man ar maniem vecākiem ir 40 gadu starpība. Tā kā, kad vecākiem bija 50, man bija 10. Tētis aizgāja pirmais, un mamma palika viena Liepājā; es nevarēju mammuci atstāt.

Vēl par “Kaktusu” runājot, Liepājā 90-to gadu sākumā bija tāds Valters Vācietis, kas vadīja “Waltera aptauju”. Un tajā aptaujā kādā 1992.gadā bija “Kaktusa” dziesmas “Diena šī” un “Zelta nauda”.

Es atceros “Zelta naudu”, jā. Tādas dziesmas es varētu tiešām sarakstīt trīs vienā dienā, bet es vairāk tā nedaru tāpēc, ka man ir šausmīgi svarīgi rifi, kas apakšā skan, man ir svarīga tā aranžijas būtība, instrumentu plānojums... Bet “Zelta nauda” bija viens no tiem gabaliem, kuru mēs ar Salamandru arī pašā sākumā adaptējām, jo viņa nenormāli “gāja”. Kad skan otrais piedziedājums, publikai rokas jau gaisā un visi dzied līdzi, jo tas piedziedājums atkārtojas un viņi to jau zina. Bet tas ieraksts, tas ir taisīts manās mājās, manā istabā pie klavierēm – pirmajā stāvā, jo mums vēl otrais stāvs nebija izbūvēts. Pirmo pantiņu dzied Ivo Fomins, pēc tam dziedu es. Un piedziedājumu dziedam mēs abi divi kopā, jo ar mazo Fominu nekad nevarēja zināt, vai viņš nodziedās tīri vai nē. Ierakstījām, un no Credo dabūjām tādu reverberācijas aparātu, ko mums iedeva Valdis Skujiņš un Jānis Kalējs. Uzticējās, iedeva dārgu aparātu, un mēs to paņēmām mājās, Aigars Hibneris sēdēja pie pults un rakstīja iekšā. Tikai tā kvalitāte nav diezgan laba [saglabājusies], jo viņa ir no lentes pārrakstīta uz datu nesēju. Liepājā bija tāds fotogrāfs Jānis Ģirnis, kurš nāca uz mūzikas skolas ballītēm, mākslas skolas ballītēm, viņš visur fočēja un darījās, bet tās bildes kaut kur ir pajukušas. Man ir tikai viena bilde saglabājusies, kur es esmu “Boļševikā” pie klavierēm kopā ar mazo Fominu, un mana ģitāra nolikta priekšā. Tajā laikā jau baigi nepiedomājām pie tā, un tas viss kaut kā aizgāja.

No “Kaktusa” laika tev ir pāris gabali, ko tu pārvilki uz “Salamandru”.

Jā, tā ir “Nauda”... Mums jau bija arī balles jāspēlē ar “Salamandru”. Mēs tāpat spēlējām “Nāc un manā logā”, “Tu vari raudāt” tādā lēnā bītā, tad mēs šad tad esam ar “Salamandru” spēlējuši “Vecs un sarūsējis motors”. Tā ideja man nāca no Aivara Hermaņa instrumentālā skaņdarba, ko viņs Tip-Top spēlēja, laikam saucās “Sarūsējis motors”. Es biju uz Tip-Top koncertu, un domāju – ja es pieliktu klāt “vecs un sarūsējis motors”, vai nu mani kāds dzenātu ar beisbola nūju pa rajonu apkārt? Gan jau, ka nē. Tā mūzika arī ir diametrāli pretēja – viņam ir tāds baigi izsmalcināts instrumentālais, man – tīrais “gāzējs”.

Ļoti daudzas dziesmas radās tā – es atnācu uz mēģi un teicu, “Čaļi, man ir tāda melodija.” Nospēlēju, pa virsu dziedāju bezsakara frāzes, kā, piemēram “Svešai Lindai” – o-ou, ša Linda... Ainars sēdēja, domāja. Es saku: “Ainar, vari uzrakstīt tekstu?” Viņš saka: “Nu, iedziedi precīzi šito te visu.” Viņš paklausījās, un “Es atceros to, svešā Linda, kad pirmoreiz klasē mēs tikāmies...” Un tā dziesma palika par hitu – visi iemīlējušies tīņi, kas bija dejojuši klasē ar meitenēm – tā bija mūsu armija. Es atceros vienu balli, kad mēs pēc ilga laika atkal sanācām kopā un uzspēlējām. Es biju kādā otrā vai trešā kursā, un mēs nebijām divus mēnešus spēlējuši – Ivars slimoja, viņam bija kaut kas ar muguru un viņš nevarēja nosēdēt. Pirmā dziesma – visi dejo. Es domāju – kur nu te lai rod vietu un laiku izaugsmei? Kur vēl augstāk?

Nu, ceru, ka esmu visu kārtīgi izstāstījis. Cik zināju, tik stāstīju. Ko zinu, to pateicu. Patīk ļoti braukt ar riteni, mīļākās firmas ir Mesa/Boogie pastiprinātāji, Gibson un Ibanez ģitāras, ļoti patīk Source pedāļi.

Zini kā, man ir jau 58 gadi. Es saprotu, ka man vairs nav tā iekšā, kā bija kādos 30 gados, jo man, diemžēl, tā pēdējā sērga daudz ko atņēma no spēka un izveicības. Bet, nu, tā tas dzīvē ir kā ir, un tagad ir jāskatās, jādomā. Ir baigi daudz, ko gribētos man izdarīt. Un “Kaktuss” arī ar to mazā “Neptūna” laiku reāli pagaisis. Man tagad ir doma, ka vajadzētu īstenībā tās “Kaktusa” dziesmas par jaunu ierakstīt, bet man ir tā, ka man ir vispirms tas iepriekšējais jāsamiksē un jāaizdod. Un arī tam nauda jāsameklē, lai es to varētu izdarīt. Un tur ir vajadzīgi varbūt kaut kādi 6-7 tūkstoši. Studijai, māsteram, visu legāli izdot, un iespiest to albumu. Tad viņu ielikt tirdzniecībā, un tikai tad redz, kas tur vispār nāk. Un man tagad nav tā, ka paņem no maka ārā un nolikt galdā. Es pateikšu ļoti godīgi, ka par visiem saviem ierakstiem esmu praktiski gandrīz viens pats samaksājis no savām reklāmas naudām, ko esmu nopelnījis, izvietojot reklāmas televīzijā un radio. [...]

--------------------------------------------------------------------