Laiks (1978-1988)

Šī rokgrupa savu darbību uzsāk jau 70-to gadu beigās Limbažu rajonā, Lēdurgā, taču pēc pārcelšanās uz Rīgu Atvara Sirmā vadībā kļūst par pirmsatmodas kultūras pasākumu organizētājiem un aktīviem dalībniekiem - šīs aktivitātes gan lielā mērā kļūst par iemeslu grupas izjukšanai.

Grupas vadītājs Atvars Sirmais ir rīdzinieks, dzimis 1957. gada 28. aprīlī, uzaudzis Biķernieku apkaimē. Vecmāmiņa bija tā, kas ievēroja, ka virtuvē, salicis rindā krēslus, mazdēls diriģē neredzamu orķestri. Atvaru aizveda uz Emīla Dārziņa speciālo mūzikas vidusskolu, kur puika tika pieņemts koridirģēšanas nodaļas 2. klasē. Diriģēšanu Atvars mācījies pie Kriša Deķa, savulaik sapņojis, ka diriģēs kori, varbūt pat simfonisko orķestri. Korī Sirmais tiešām nonāca, taču kā dziedātājs. Pēc dārziņskolas 5 gadus viņš dziedāja Valsts Akadēmiskajā korī Latvija, tad divus gadus pavadīja tolaik obligātajā karadienestā, pēc kura divus gadus dziedāja jau Latvijas radio korī.

Taču dārziņskolā par Atvara Sirmā draugu un sabiedroto kļuva komponists Uģis Prauliņš. Jaunieši abi kopā ar sajūsmu klausījās grupu Deep Purple un Black Sabbath ierakstus un šī aizraušanās īstenojās pašu vadītajās rokgrupās. Vispirms 1978. gada pavasarī Lēdurgā izveidoto ansambli vadīja tieši Uģis Prauliņš, bet tad tā vadību viņš uzticēja Atvaram Sirmajam.

Lēdurgas kultūras nama paspārnē kādu laiku spēlējuši dejas, grupas dalībnieki kļūst neapmierināti ar izaugsmes iespēju trūkumu, un 1985. gadā ansamblis pārceļas uz Rīgu, kur atrod mājvietu rūpnīcas "Sarkanais Kvadrāts" klubā. Ansambļa sastāvs: taustiņinstrumentālists un vokālists Atvars Sirmais, ģitārists Jānis Stikāns, ritma ģitārists Aivars Zaltāns, basģitārists Vilis Bondars un bundzinieks Juris Korps. Repertuāra pamatu ansamblī veido Atvara Sirmā dziesmas, un par viņam tuvākajiem mūzikā tobrīd saucami Fils Kolinss, grupas Europe un Yes.

1987. gada sākumā Valmieras teātra aktieris Valdemārs Karpačs kopā ar dažiem teātra jaunajiem aktieriem iestudē muzikālu uzvedumu ar Rabindranata Tagores dzeju:

Dziesmu tekstu autors ir Viktors Kalniņš. Ikvienam ir nojaušams, cik tas ir riskanti — likt savu vārdu līdzās Tagores teiktajam. Klausoties Viktora Kalniņa dziesmu tekstus, noskrien skudriņas — mistiskas gaišredzības klātbūtne. Tagad — par mūziku. lepazīstināšu ar tās izpildītājiem — rokgrupu «Laiks». Aiz šī nosaukuma slēpjas Jānis Stikāns (soloģitāra), Aivars Zaltāns (ritma ģitāra), Vilis Bondars (basģitāra), Juris Korps (sitamie instrumenti), Imants Jansons (pie operatora pults), grupas vadītājs un mūzikas autors Atvars Sirmais (taustiņinstrumenti un balss). Ar Valdi Karpaču Atvars tuvāk iepazinās, rakstot mūziku Valmieras teātra izrādei «Kaķis, kurš staigā, kur pašam patīk». Abi atklāja, ka ir vienas garīgās brālības cilvēki, nobrieda doma par sadarbību. Grupa «Laiks» vēl ir maz pazīstama. Ilgāku laiku šie puiši spēlēja kāda lauku rajona kultūras namā, kur tomēr solīto sapratni nesagaidīja. «Jums taču tāpat skan labi. Dejām — pa pirmol» teica kultūras dzīves vadītāji. «Tur bija vienalga, vai mēs spēlējam hārdroku vai šlāgeri, zālē tik un tā dejoja fokstrotu,» atceras mūziķi. Toties jaunā mūzika teātra iestudējumam aizrāva pa īstam. Jāpaskaidro, ka puiši ir visapsēstākie pašdarbnieki un mūzikai var veltīt tikai pēc darba brīvās stundas. Trīs no viņiem baudījuši mūzikas skolas izglītību, tomēr katram ir sava profesija: šoferis, elektromontieris, kinomehāniķis . . . Viņiem palīdzēja nejaušība, kas veiksmes ziņā līdzinās brīnumam. Tā vienā pusē bija Atvars, otrā — ražošanas apvienība «Sarkanais kvadrāts». Puiši ir atraduši sev mājvietu. Fotogrāfija un te uzrakstītais būtībā ir viss, ko šobrīd var uzzināt par grupu «Laiks». Uz skatuves viņi nebūs redzami. Savu darba daļu tie paveikuši pirmie. Proti, Atvara Sirmā komponētā un visu kopīgi atskaņotā mūzika «Melodijas» ierakstu studijā tika sagūstīta un tagad ieritinājusies skaņu lenšu ruļļos. Līdz aktieru uznākšanai uz skatuves. Kad tas notiks? lespējams, aprīlī jau būs noticis . . . Bet to jau ar ārpus plāna darbiem nekad nevar paredzēt. Uz trim mēnešiem uznācienu aizkavēja Ineses Pabērzas salauztā kāja, kas vairāk par fiziskajām ciešanām sagādāja morālu vainas apziņu kolēģu priekšā. Svarīgāk ir kas cits — darbs ir aizrāvis visus tā veidotājus. Kā teica Inese: «Pati Tagores tēma, dziesmu teksti, mūzika — viss saplūdis vienā gultnē un kļuvis nedalāms kā upe.»

/Liesma, 1987. gada 1.aprīlī, Anita Danosa/

No kreisās: Vilis Bondars, Aivars Zaltāns, Atvars Sirmais, Juris Korps, Jānis Stikāns, foto Nadežda Medvedeva, 1987

Grupas pirmā uzstāšanās plašākas publikas priekšā notiek Cēsu Jaunatnes svētkos 1987. gada 28.jūnijā. Tas ir iesākums aktīvākai koncertdarbībai vietēja mēroga festivālos un kultūras pasākumos, piemēram, Rīgas politiskās dziesmas festivālā. Veiksmīga sadarbība ar Jāni Baltausu noved arī pie grupas nosaukuma biežākas parādīšanās presē.

Ja jau runājam par rokmūzikas ansambļu piedalīšanos Rīgas politiskās dziesmas festivālā, gribētu šo domu turpināt sarunā ar festivāla laureātu — rokgrupas «Laiks» vadītāju ATVARU SIRMO.

— «Laiks» un politiskā dziesma. Sagadīšanās, likumsakarība vei vienkārši viena no iespējām parādīties uz «lielās» skatuves?

— Droši vien viss kopā. Bet noteicošais tomēr ir mūsu stils, mūsu dziesmas. Mēs centāmies savā repertuārā iekļaut dziesmas, kuru tekstiem ir sociāli aktuāls skanējums. Vienaldzība, savstarpējo attiecību aukstums — arī tā taču ir viena no mūsu laika traģēdijām. Mēs diemžēl nevaram rast tam visam atrisinājumu, taču ir vismaz jārunā par šīm problēmām.

— «Pēc piektā pasaules kara» — tā sauc vienu no jūsu grupas dziesmām. Vai tas nozīmē: tu tici, ka cilvēce varētu pārdzīvot trešo un ceturto pasaules karu?

— Protams, ne. Es gluži vienkārši ceru, ka tāda hronoloģija nekad nebūs iespējama un vajadzīga. Ar dziesmu mēs centāmies atgādināt, ka šie pasaules kari tomēr ir iespējami.

— Kā tu izskaidro jauniešu samērā mazo interesi par šo festivālu?

— Manuprāt, pietrūka reklāmas. Un gluži vienkārši jaunieši vairs īsti nezina, ko nozīmē politiskā dziesma. Ir pārāk ilgi cilvēkiem melots, tādēļ daudzi pat nenāk klausīties, kaut gan koncerti bija labi un interesanti. Mūsdienu jauniešiem apnicis klausīties lozungus, bet politiskā dziesma, manuprāt, viņiem asociējas tikai ar Demokrātiskās Jaunatnes himnu.

/Padomju Jaunatne, 1987. gada 19. novembrī/

---

"Laiks" Vai tu zini?

Cukurtantukiem viņi būs kārtējie «smagie», metālistiem, iespējams, «mīkstie», ahaistiem un talčokistiem — pārāk nefirmīgi... Un vispār — padsmitnieku paaudzes ausīm pārāk intelektuāli un ... veci. Rūpnīcas «Sarkanais kvadrāts» kluba rokgrupa «Laiks» savas mūzikas sejas vaibstus visumā veido, vadoties pēc septiņdesmito gadu roka tradīcijām. Šim kolektīvam ir ilgs un ne visai gluds ceļš uz pirmo koncertprogrammu. Nākamā gada pavasaris puišiem būs pirmās kopādarbošanās desmitgades atzīmēšanas laiks. Smejies vai dziedi — kvinteta kopējā gadu summa ir 135!

«Laiks» — tas ir kopdarba gadu laiks. «Laiks» — tā ir viņu šodiena ar mūžīgo «laikam» vai «varbūt». Šodiena, kas sola pārvērst šo kolektīvu gandrīz vai par sensācijas autoriem — pusceļā starp «Mikrofona» un «Rīgas Vi|ņu» redakcijām mīklaini pazudusi ansambļa muzikālā vadītāja Atvara Sirmā dziesma «Astoņas neļķes» kopā ar visiem Klāva Elsberga vārdiem. Lai gan misēklis atšķetinājies un aptaujā ar 54. numuru debitējusi arī grupa «Laiks», šī dziesma tik un tā var lepoties ar puslīdz kriminālu pagātni. «Laiks» ar pēdiņām un bez tām ir katras jaunas melodijas līdzautors un, visbeidzot, «Laiks» — tie ir viņi: Atvars Sirmais (taustiņinstrumenti, balss), Jānis Stikāns (soloģitāra), Vilis Bondars (bass), Aivars Zaltāns (ritma ģitāra, balss) un Juris Korps (sitaminstrumenti).

ATVARS: — Pašreizējā sastāvā esam kopš 1985. gada pavasara. Pirms tam es darbojos uz savu roku.

VILIS: — Sākām spēlēt jau Rīgas 64. vidusskolā, pēc tam — 16. PTV, tad — dienesta laiks, visbeidzot — kolhozs «Lēdurga».

ATVARS: — «Laiks» spēlē melodisku roku. Konkrētāk — centāmies vadīties pēc trim noteikumiem: balstīties uz dzeju kā emocionālu impulsu; priekšplānā izvirzīt melodiju, nepakārtot to «motoram»; tiekties pēc dziedājuma un instrumentācijas organiskas saskaņas. Tematikā neko jaunu netiecamies atklāt — dziesmas šā vai tā atgriežas pie mūžsenās cilvēku atsvešinātības problēmas. Ar mūzikas starpniecību mēs meklējam atsvešināšanās alternatīvu.

AIVARS: — Galvenā prasība pret pašu jaunradi — lai dziesmas taptu organiskā saistībā ar savu «es», izrietētu no mūsu būtības. Tad koncerts, manuprāt, nekad nekļūs tikai par izālēšanos — ne mūziķiem, ne publikai.

ATVARS: — Rokgrupas parasti sāk ar koncertprogrammām, tikai vēlāk pakāpeniski nonākot pie lielākas formas darbiem sadarbībā ar teātriem, rokoperu veidā utt. «Laikam» nācās sākt no otra gala — uzrakstīju lielākas formas darbu Valmieras teātrim, izmantojot Viktora Kalniņa dzeju. Diemžēl no mums neatkarīgu iemeslu dēļ darbs palika nerealizēts. Sava daļa vainas šai ķibelē acīmredzot bija arī teātra mājvietas maiņai.

Grupa «Laiks» savās dziesmās (kompozīciju lauvas tiesa ir Atvara veikums) smēlušies iedvesmu no daudziem spilgtākajiem melodiskā un ārtroka paraugiem. Pirmajā brīdī «Laiks» visvairāk atgādina zviedru «Europe». Šo līdzību vēl vairāk pastiprina Atvara balss tembrs, kas atsauc atmiņā Džoju Tempestu. Atšķirībā no citiem debitantiem, kas vairās saukt vārdā savus gara radiniekus mūzikā, tādējādi it kā pretendējot uz saukli «mēs spēlējam kā neviens», grupas «Laiks» puiši ir vaļsirdīgi.

ATVARS: — «Europe», «Yes» un Fils Kolinss man ir tie mūziķi, kuru daiļrade stimulē un rosina visvairāk.

VILIS: — No latviešu mūziķiem garīgi tuvākais un interesantākais varētu būt Jānis Lūsēns. ATVARS: — No profesionālā viedok|a vērā ņemama šķiet «Jumpravas» daiļrade, kaut gan, piemēram, «Līvi» mums daudz tuvāki.

AIVARS: — «Līviem» ir pārliecība. Pasaules rokmūzikā tai ziņā var pamācīties no grupas «Queen».

VILIS: — Vēl varētu nosaukt «Pink Floyd», «Dire Straits» ... (skan piekrītošas ovācijas no Jura puses).

— Mēs visi dzīvojam vienā laikmetā — kāpēc mums nevarētu būt līdzīgas idejas, strāvas? Vārda «laiks» etimoloģija nozīmju kombināciju ziņā ir gandrīz tikpat bagāta kā nošu gamma. Pašu izraudzītais nosaukums paver Atvaram, Jānim, Vilim, Aivaram un Jurim brīnišķu iespēju — būt sava laika «Laikā», izspēlēt, izdziedāt savu laiku «Laikā». Lai šai vārdu spēlei lemts pārtapt realitātē.

/Padomju Jaunatne, 1987.gada 21.novembrī, Jānis Baltauss/

---

Foto Andris Eglītis, 1987

Dažas grupas Laiks dziesmas tiek pieteiktas "Mikrofona" aptaujai, un 1987. gadā tā ir kompozīcija "Astoņas neļķes"; ar kuras iesniegšanu sanāk neliels misēklis...

"LAIKS" UN PAZUDUŠĀS "NEĻĶES"

Rīgas rūpnīcā "Sarkanais kvadrāts" darbojas rokmūzikas grupa "Laiks". Ansambļa muzikālais vadītājs Atvars Sirmais uzrakstījis dziesmu "Astoņas neļķes", kuras vārdiem izlietojis nelaiķa dzejnieka Klāva Elsberga dzejoli. Uzrakstītās dziesmas notis un vārdi pazuduši mīklainā ceļā starp divām redakcijām. "Padomju Jaunatne" 21. oktobrī līdz ar to (vēlāk atkal atrastai) dziesmai divdomīgi pieraksta "puslīdz kriminālu pagātni"

/Laiks, 1987.gada 26.decembris/

1988. gada aprīlī Laiks sniedz koncertu Rīgas Operetes teātrī, kurā izpilda skaņdarbu kopu "In memoriam", kas tematiski skar Rīgas vēsturi un šodienu. Togad "Mikrofona" dziesmu aptaujā tiek iesniegta dziesma "Čaka iela", kas kļūst par ansambļa tā gada darbības devīzi.

Čaka ielas programma

Šā pasākuma ierosinātāji un rīkotāji bija jaunais dzejnieks Jānis Baltauss un nesen izveidotā rokgrupa «Laiks». Dalībnieki — arī entuziasti. Aleksandra Čaka dzejas zinātāji un izpildītāji. Mazajā Ģildē šajā maija vakarā skanēja galvenokārt visiem jau sen zināmas un pazīstamas dziesmas ar Aleksandra Čaka dzeju: levas Akurāteres repertuārā bija Z. Liepiņa, Im. Kalniņa un pašas kompozīcijas; Uldis Stabulnieks, kas, izrādās, dzimis Rīgā, bijušajā Marijas ielā, dziedāja savas dziesmas; tāpat Adrians Kukuvass un viņa grupa «Rekvizīts».

Koncerta otrajā daļā grupa «Laiks» spēlēja Atvara Sirmā dziesmu ciklu ar Jāņa Baltausa dzeju «Bruģa vārdā». Vienai no tām nosaukums ir «Čaka iela». Labdarības pasākumā tika iegūti 830 rubļi par koncerta bi|etēm un 286 rubļi 15 kapeikas — ziedojumos. Visa nauda tiks izmantota vienam mērķim — Rīgas Suvorova ielas pārdēvēšanai par Aleksandra Čaka ielu. Lēmumu par A. Čaka ielas nepieciešamību Latvijas galvaspilsētā izpildkomiteja pieņēmusi jau 1981. gadā — sakarā ar dzejnieka 80 gadu jubileju. Varbūt šī kustība un iegūtie līdzekļi pasteidzinās pilsētas saimniekus?

Koncerta nobeigumā pēc grupas «Laiks» ierosinājuma vakara dalībnieki un klausītāji kājām devās uz Ziedoņdārzu nolikt ziedus pie dzejnieka pieminekļa un pie nama Lāčplēša ielā, kur viņš dzīvojis.

Rīkotāji vienprātīgi nolēmuši turpināt aizsākto kustību: 11. jūnijā, sestdienā, pulksten 19 sāksies nākamais A. Čaka ielai veltītais koncerts. Šoreiz tas notiks Rīgas Operetes teātra telpās (sekojiet reklāmai uz teātra fasādes Ļeņina ielā!) un pasākumā piedalīsies grupa «Laiks», Igo un «Remix», Adrians Kukuvass un Antra Ozola, kā arī aktieris Ēvalds Valters.

/Padomju Jaunatne, 1988. gada 28. maijā/

«ČAKA IELA»

Tā saucas jauna Latvijas Kultūras fonda mērķprogramma, kuras saturu veido 13. maijā LRAP kultūras namā sarīkotās koncertakcijas ieņēmumi 800 rub|i par biļetēm, kas tika izpirktas divu stundu laikā, un 268 rubļi, kurus apmeklētāji ziedojuši koncerta starpbrīdī apmaiņai pret programmiņām ar akcijas dalībnieku autogrāfiem. Koncerta idejas autori un tā organizētāji ir žurnālists Jānis Baltauss un ražošanas apvienības «Sarkanais kvadrāts» rokgrupa Laiks». leceres «materiālā bāze» - grupas vadītāja Atvara Sirmā kompozīciju cikls ar Jāņa Baltausa tekstu «Bruģa vārdā».

Šādas akcijas ierosmei atsaucās daudzi mūziķi. Koncertā dziedāja Adrians Kukuvass, Uldis Stabulnieks un leva Akurātere. Visi trīs bija izraudzījušies no sava repertuāra dziesmas ar A. Čaka dzeju. A. Kukuvasa un U. Stabulnieka kompozīcijas autoru sniegumā jau bija labi pazīstamas, bet levas Akurāteres interpretētais Čaks (I. Kalniņa, Z. Liepiņa un dziedātājas pašas mūzika) daudziem skanēja kā pirmatskaņojums. I. Akurāteres priekšnesums, sākot ar tautā daždažādās variācijās dziedāto «Atzīšanos» un beidzot ar Zigmārā Liepiņa dziesmām izrādei «ledomu spoguļi», valdzināja ar patiesu apgarotību. «Prīmas ’88» pārliecinošā līdere vēlreiz apliecināja sava talanta daudzšķautņainību.

levas Akurāteres uzstāšanās pusstunda kļuva par koncerta garīgo kulmināciju, bet akcijas iniciatoru grupas «Laiks» priekšnesums piešķīra koncertam precīzāku sociālo nokrāsu, sākot ar enerģisko «Čaka ielu» un beidzot ar korāļa manierē ieturēto kompozīciju «Ģertrūdes iela». Pēdējā kļuva par koncerta kulmināciju, apvienojot korī visu dalībnieku balsis.

Atsaucoties uz grupas «Laiks» ierosinājumu, koncerta dalībnieki un vairāk nekā simts klausītāju devās uz Ziedoņdārzu, lai noliktu ziedus pie Aleksandra Čaka pieminekļa. Rīgā ir Raiņa bulvāris, Jūrmalā Raiņa un Pliekšāna ielas. Čakam šo godu pagaidām esam piemirsuši izrādīt. Akcijas organizētāji cer, ka viņu ierosinātā Latvijas Kultūras fonda «Čaka ielas programma» radīs ne mazāku atbalsi kā 13. maijā notikušais koncerts.

/Jūrmala, 1988. gada 9. jūnijā/

Jāņa Bula foto, 1988

Līdztekus rokmūzikai, Atvars Sirmais kopā ar dzīvesbiedri Dinu Bitēnu-Sirmo darbojas kameransamblī Ilūziju Spoguļi. Kameransamblis izveidots 1988. gada vasarā, kad D. Bitēna-Sirmā nolemj iestudēt "dzejas teātri". Par Ilūziju Spoguļu dalībniekiem kopā ar Dinu kļūst arī Jānis Baltauss, Atvars Sirmais un ģitārists un solists Andris Mucenieks, un drīz vien viņi sev atrod pastāvīgu mājvietu neatkarīgajā teātrī Kabata. Jau kopš kameransambļa izveides vairākos rokgrupas Laiks koncertos tiek atvēlēts laiks arī Ilūziju Spoguļu priekšnesumam.

Vīri no Čaka ielas

Grupa «Laiks» vispirms atklātībā parādījās ne tik daudz kā muzikāls, cik sociāls fenomens. Tie ir Čaka ielas programmai veltītie ziedojumu koncerti, kā arī piedalīšanās Lēdurgas kultūras nama rīkotajā akcijā, kurā iegūto summu pārskaitīja Latvijas Kultūras fonda Garlība Merķeļa pieminekļa celtniecībai. Pēdējo var uzskatīt par savdabīgu velti kādreizējiem pajumtes devējiem, jo Lēdurgā sākušās grupas «Laiks» gaitas. Šobrīd grupas mājvieta ir Rīgā, ražošanas apvienības «Sarkanais kvadrāts» klubā. Šo radošo komandu vada Atvars Sirmais (taustiņinstrumenti, vokālais solo). Viņa kolēģi ir Aivars Zaltāns (ģitāra, vokālais solo), Jānis Stikāns (soloģitāra), Vilis Bondars (basģitāra, vokālais solo) un Juris Korps (sitamie instrumenti). Kamermūzikas cienītāji pazīst arī Atvara Sirmā ansambli «Ilūziju spoguļi». Šajos divdesmitgadnieku un trīsdesmitgadnieku vilšanās un ticību spoguļos ir dzejnieku Dinas Bitēnas un Jāņa Baltauss dzeja, skan Atvara Sirmā dziesmas ģitārista un solista Andra Mucenieka sniegumā. Šī vienlaikus liriskā un asi sociālā programma labi sabalsojas ar grupas «Laiks» repertuāru. Tāpēc turpmāk abi kolektīvi domā koncertēt kopā. Grupas «Laiks» administrators J. STIKĀNS,

/Progress (Limbaži), 1988. gada 1. oktobrī, J. Stikāns/

Tomēr turpmākie notikumi attīstās ļoti strauji . Atvars Sirmais jau pavisam drīz - 1988. gada beigās - izlemj rokgrupu pamest, lai kļūtu par neatkarīgā teātra Kabata pirmo muzikālo vadītāju. Pārējie Laika mūziķi izklīst, un viņu vietā "Sarkanā kvadrāta" kluba telpās savu darbību sāk Helvija Stengrevica un Valda Indrišonoka grupa, kuras nosaukumā tiek turpināts iepriekšējā ansambļa vārds - Jaunais Laiks. Interesanti, ka arī jaunais ansamblis turpina aktīvi organizēt un darboties kultūras un sociālus pasākumus, kā, piemēram, "Mēs - Rīgai", un tāpat izveido ciešu sadarbību ar Jāni Baltausu, veidojot kopīgas mūzikas un dzejas programmas 80-to, 90-to gadu mijā.